Sastāvdaļas
Pasaulē ir pieaudzis pētījumu skaits par augu izcelsmes preparātiem kā alternatīvu risinājumu veselības problēmām; turklāt pašreizējās medikamentu blakusparādības maina orientāciju augu izcelsmes medicīnā. Liela daļa cilvēku uzskatīja, ka augu izcelsmes preparātu lietošana nerada blakusparādības.
SALVEO augu maisījuma sastāvs ir balstīts uz senās un mūsdienu medicīnas atziņām par dabiskajām izejvielām. Augu maisījums sastāv no 24 Latvijā augošiem savvaļas augiem, to zaļām lapām, ziediem, mizām un saknēm. Šie augi ir tik smalki sasmalcināti, ka veido pulverveida masu, ko organisms labi var izmantot.
NĀTRU LAPAS (Urtica dioica)
Vārds nātre cēlies no anglosakšu vārda noedl, kas nozīmē “adata”, savukārt tā latīņu nosaukums Urtica nozīmē “dedzināt”. Nātres ir viens no visbiežāk lietotajiem ārstniecības augiem pasaulē, pateicoties to veselību uzlabojošajām īpašībām.
Nātres satur ievērojamu skaitu bioloģiski aktīvo savienojumu (terpenoīdu, karotinoīdu un taukskābju, kā arī dažādu neaizvietojamo aminoskābju, hlorofilu, vitamīnu, tanīnu, ogļhidrātu, sterīnu, polisaharīdu, izolektīnu) un minerālu avots. Pētījumi ir parādījuši, ka nātrei piemīt antioksidanta, pretmikrobu un veselību veicinošas iedarbība. Šis vērtīgais augs visbiežāk tiek izmantots kā diurētiķis un sāpīgu muskuļu un locītavu, ekzēmas, podagras un anēmijas ārstēšanai. Tomēr, neraugoties uz šiem pierādījumiem, nātres joprojām ir nepietiekami novērtēts augs. Ir vērts atzīmēt, ka nātres augs ir bagāts ar imunitāti veicinošiem bioaktīviem savienojumiem. Nātres var izmantot sulā, tējā un kā sastāvdaļu daudzos ēdienos.
PIPARMĒTRA
(Mentha piperita)
Botāniskas nosaukums aizgūts no sengrieķu nimfas vārda Mentha un īpašības vārda piperita, kas nozīmē “piparots” vai “pikants”. Antīkajā Romā piparmētras izmantoja ne vien kā apetītes rosinātāju, ber arī kā attīrošu un gremošanu veicinošu līdzekli maltītes noslēgumā. Atsvaidzinošai piparmētrai ir raksturīga ilga pēc garša. Grieķu mitoloģijā pazīstama kā viesmīlības zāle, viena no pirmajām zināmajām piparmētru lietošanas pazīmēm Eiropā bija telpu dezodorants. Zāle bija izkaisīta pāri stāviem, lai pārklātu cietās zemes smaku. Uzkāpšana uz piparmētru palīdzēja izplatīt smaržu telpā. Mūsdienās to bieži izmanto aromterapijā.
Piparmētra satur ēterisko eļļu, fitoelementus, spēcīgas antioksidantu īpašības, kas var mazināt šūnu bojājumus. Pētījumi atklāj, ka piparmētra satur A vitamīnu, C vitamīnu un B kompleksu, fosforu, kalciju, kāliju, magniju, dzelzi un tām piemīt antibakteriālas īpašības, kas palīdz mazināt gremošanas traucējumus, nomierina kuņģa darbības traucējumus. Uzlabo hemoglobīna līmeni asinīs un veicina smadzeņu darbību, kā arī zināmas antialerģiskas īpašības. Tradicionālajā tautas medicīnā plaši izmanto kā pretmikrobu, stimulējošu, spazmolītisku līdzekli pie galvassāpju un gremošanas traucējumiem, nomierinošu līdzekli, kas veicina imunitāti.
KUMELĪTE (Chamomilla)
Kumelītes nosaukums cēlies no grieķu vārdiem chamos – “zeme”, un melos – “ābols”, tātad – “zemes ābols”. Garšaugs nedaudz smaržo pēc ābola, kas var izskaidrot tā nosaukumu. Kumelīte ir viens no visplašāk izmantotajiem ārstniecības augiem, un to tradicionāli lieto vieglu nomierinošu, spazmolītisku, pretiekaisuma un brūču dziedinošu īpašību dēļ.
Žāvētos kumelīšu ziedos ir daudz terpenoīdu un flavonoīdu, kas veicina tā ārstnieciskās īpašības. Pētījumi liecina, ka kumelītes labvēlīgi ietekmē siena drudzi, iekaisumus, muskuļu spazmas, menstruālā cikla traucējumus, bezmiegu, čūlas, brūces, kuņģa-zarnu trakta traucējumus, reimatiskas sāpes un hemoroīdus. Pētījumi ir parādījuši, ka kumelītēm ir nozīmīgas priekšrocības trauksmes mazināšanā. Tiek apgalvots, ka kumelīšu tējas lietošana veicina imūnsistēmu un palīdz cīnīties ar saaukstēšanās izraisītām infekcijām.
DILLES
(Anethum)
Dilles kā ārstniecības augu tika atrasts Ēģiptē pirms 5000 gadiem, kad augu sauca par” nomierinošām zālēm “. Ģints nosaukums Anethum ir cēlies no grieķu vārda aneeson vai aneeton, kas nozīmē spēcīgu smaržu. No skandināvu vai anglosakšu vārda dylle nozīmē “nomierināt” vai “mazināt”, augam raksturīga īpašība – atbrīvot gāzi. Grieķiem dilles nozīmēja bagātību. Senajā Romā diļļu nezāles tika uzskatītas par veiksmes simbolu. Gladiatorus baroja ar dillēm pārklātām maltītēm, lai vairotu drosmi. Senie ēģiptieši uzskatīja, ka diļļu zariem piemītošais aromāts nodrošina aizsardzību pret burvestību, izkarinot tos ap māju vai valkājot tos apģērbā, lai atbaidītu raganas. Dilles pievienoja mīlas dzērieniem un afrodiziakiem (afrodiziaks ir viela, kas palielina dzimumtieksmi, seksuālo pievilcību, seksuālo baudu vai seksuālo uzvedību). Tika uzskatīts, ka dilles ietekmē laulības, nes laimi un veiksmi. Daudzas kultūras to kultivēja, ņemot vērā ārstnieciskās īpašības, jo īpaši spēju nomierināt slimo kuņģi.
Tradicionāli dilles kā garšaugu izmanto dažādu ēdienu garšas uzlabošanai un dažādu veselības problēmu veicināšanai, tostarp gremošanas problēmu, zīdaiņu kolikas un sliktas elpas novēršanai.
Dilles ir vairāku būtisku vitamīnu un minerālvielu avots, ieskaitot C vitamīnu, mangānu un A vitamīnu, kas ir svarīgs redzes uzturēšanai un veselīgai imūnsistēmai. Dillēs esošajām ēteriskajām eļļām piemīt antibakteriāla iedarbība, kas cīnās ar potenciāli kaitīgām baktērijām. Dilles satur kalciju, magniju un fosforu – tas ir svarīgi kaulu veselībai.
ĶIMENE
(Carum carvi)
Ķimenes nosaukums ir atvasināts no latīņu valodas cuminum – carum. Vārds ķimenes – karvi ir cēlies no Karijas provinces Mazāzijā, kur augs sākotnēji tika atrasts. Senos laikos ķimeņu sēklas tika izmantotas, lai atsvaidzinātu elpu un mazinātu gremošanas traucējumus. Ķimenes ir unikāla garšviela, ko jau kopš senatnes izmanto kulinārijā (maizē, kūkās, konditorejas izstrādājumos, sierā un zupās, kā arī kāpostu, gaļas ēdienu, zivju, salātu, dārzeņu un ābolu aromatizēšanai) un tautas medicīnā. Ķimenes spēcīgā smarža un nedaudz rūgtā garša atgādina lakricu, koriandru, anīsu un fenheli.
Mūsdienu pētījumi ir apstiprinājuši, ka ķimenes veicina gremošanu, palielinot gremošanas olbaltumvielu aktivitāti. Var mazināt kairinātu zarnu sindroma simptomus, vēdera uzpūšanās gadījumā. Ķimeņu tēja palielina laktāciju sievietēm zīdīšanas periodā. Ķimenes lepojas ar šķiedrvielām un vairākiem svarīgiem minerāliem, ieskaitot dzelzi, magniju, varu un kalciju. Veiktie pētījumi liecina, ka ķimenes satur antioksidantus, kas stabilizē brīvos radikāļus.
ALKŠŅU ČIEKURI
(Fructus Alni)
Vispārīgais nosaukums Alnus ir cēlies no latīņu valodas Alamo un apzīmē “baltā papele”vai “melnā priede”.
Alkšņa ārstnieciskās īpašības ir novērtētas jau kopš senatnes. Tautas medicīnā tiek izmantotas gandrīz visas šī koka daļas: miza, lapas, čiekuri. Koka miza satur salicīnu jeb asperīnu, kas organismā tiek metabolizēts par salicilskābi. Alkšņa čiekuriem piemīt pretiekaisuma, hemostatiskas, savelkošas, dezinficējošas īpašības. Pateicoties spējai samazināt fermentāciju un pūšanas procesu zarnās, tos aktīvi izmanto gremošanas traucējumu gadījumos. Alkšņu čiekuri uzlabo gremošanas sitēmu pie akūta un hroniska kolīta, un labi pierādījuši sevi pret stomatītu un smaganu asiņošanu.
BĒRZU PIEPE (čaga)
(Inonotus obliquus)
Čaga (Inonotus obliquus) ir sēņu veids, kas aug uz bērziem Ziemeļeiropā, Āzijā, Kanādā un ASV ziemeļaustrumos. Čaga ir pazīstama ar daudziem nosaukumiem visā pasaulē. Latīņu valodā Inonotus nozīmē “iekļūt”, kas atspoguļo Čagas raksturu izaugt uz sava koka brūces vai plaisas. Nosaukums “Čaga ” ir vecais krievu vārds sēne, kas iegūts no Komi – Sibīrijas iedzīvotāju pamatvalodas. Pēc izskata Čaga atgādina sadedzinātu kokogļu gabalu, bet iekšpusē ir oranžs. Melnais izskats ir saistīts ar milzīgo melanīna daudzumu, un tā rezultātā veidojas micēlija masa. Čagas sēni var uzskatīt par neglītu, taču ir zināms, ka tai ir plašs potenciālo ieguvumu klāsts veselībai. Norvēģijā to sauc par kreftkjuke, kas burtiski tulkojumā nozīmē “vēža sēnīte”, ņemot vērā apgalvotās veselības īpašības. Gadsimtiem ilgi čagu izmantoja kā tradicionālās zāles Krievijā un citās Ziemeļeiropas valstīs, lai uzlabotu imunitāti un vispārējo veselību. Čaga stimulē baltās asins šūnas, kas ir būtiskas, lai apkarotu kaitīgās baktērijas vai vīrusus. To lieto arī diabēta, noteiktu vēža un sirds slimību ārstēšanai. Tiek uzskatīts, ka čagas pretvēža iedarbība daļēji ir saistīta ar tās augsto antioksidantu saturu, kas aizsargā šūnas no brīvo radikāļu bojājumiem. Paturiet prātā, ka cilvēku pētījumi ir nepieciešami, lai izdarītu stingrus secinājumus par Čagas pretvēža potenciālu.
Čaga neaizstāj citus medicīniskās aprūpes veidus, tāpēc cilvēkiem, kuriem ir tādas slimības kā vēzis, diabēts vai augsts asinsspiediens, jāturpina parastā ārstēšana. Tā vietā čagu var iekļaut kā papildinājumu ārsta vadībā.
BĒRZU LAPAS
(betula pendula)
Cienījamam bērzam ir ilga medicīniskas lietošanas vēsture. Koku lapas, mizu un sulas izmanto zāļu ražošanai. Tā botāniskais nosaukums betula nāk no ķeltu termina betu vai beth, indogermāņu sakne bharg, kā arī gotiskais termins bairths, kas nozīmē “mirdzēt” vai “būt spilgtam”, kas attiecas uz bērza balto mizu.
Bērza lapas lieto tautas un zinātniskajā medicīnā. Bērzu lapas satur flavonoīdus, saponīnus, askorbīnskābi, C vitamīnu, miecvielas un ēteriskās eļļas. Pētījumi atklāj, ka bērzu lapām piemīt diurētiska, sviedrējoša, asins attīrīšanas, baktericīda, pretmikrobu un antiseptiskas īpašības, pretiekaisuma un brūču dzīšanas darbība. Novēš brīvo radikāļu nodarīto kaitējumu un uzlabo imūnsistēmu – organisma vispārējo veselību. Veicina miega kvalitāti. Pētījumi liecina, ka bērzu lapas satur nelielu daudzumu Betulīna – pentaciklisks triterpēns, kam raksturīga pretvēža aktivitāte.Visvairāk to ir mizā un arī bērzu sulās. Gadsimtu gaitā to lieto arī kā vispārēju gremošanas toniku.
BRŪKLENES
(Vaccinium vitis-idaea)
Brūklenes latīniskais nosaukums – vitis-idaea tulkojumā nozīmē – “vīnogulājs no Ida kalna” Krētas salā.
Brūklenes gadsimtiem ilgi izmanto gan pārtikā, gan tradicionālajā medicīnā. Brūkleņu lapas ir daudzu pētījumu objekts, jo tām piemīt ne tikai antiseptiskas, savelkošas, diurētiskas īpašības, bet arī antioksidanta aktivitāte, kas pozitīvi ietekmē veselību. Antioksidanti palīdz aizsargāt ķermeni no jebkādiem šūnu bojājumiem, ko izraisa brīvie radikāļi organismā. Tie arī pasargā no dažām slimībām un aizkavē neizbēgamas novecošanās pazīmes. Brūklenes ne tikai stiprina ķermeni ar antioksidantiem, bet arī palīdz atjaunot organismā izsmeltos antioksidantus, piemēram, glutationu, ko dēvē par galveno antioksidantu, ņemot vērā tā lomu daudzu slimību apkarošanā. Brūklenes tiek uzskatītas par lielisku līdzekli urīnceļu infekcijām. Brūklenes tradicionāli lieto kā diurētisku līdzekli nierakmeņu ārstēšanai. Pretiekaisuma līdzeklis kuņģa traucējumu un reimatisma mazināšanai. Plaši izmanto arī brūklenes ogas gan svaigas, gan žāvētas dažādos kulinārijas veidos kā diētisku un pretiekaisuma līdzekli.
CEĻTEKA
(Plantago major)
Ceļmallapas nosaukums cēlies no klasiskā latīņu vārda planta un nozīmē “pēdas zole”, kas attiecas uz auga plakanajām lapām, kas izaug gandrīz tuvu pie zemes. Vārda izskaņa -ago latīņu valodā nozīmē “sava veida”. Ceļmallapa aug zālājos, ceļmalās un citās vietās, kur pārvietojas cilvēki, iznēsājot auga sēklas ar apavu zolēm. Tiek uzskatīts, ka tas ir viens no pirmajiem augiem, kas sasniedza Ziemeļameriku. Līdz ar to ceļmallapu indiāņu tautu vidū pazina ar nosaukumu “baltā cilvēka pēdas nospiedums”.
Ceļmallapa ir augs ar ēdamām lapām un sēklām. Plaši izmantots un atzīts tradicionālajā medicīnā visā pasaulē jau simtiem gadu. Šis augs satur vairākus ķīmiskus savienojumus, ieskaitot flavonoīdus, alkaloīdus, terpenoīdus, fenolskābes atvasinājumus, iridoīdos glikozīdus, taukskābes, polisaharīdus un vitamīnus, kas veicina tā īpašo terapeitisko iedarbību. Pētījumi atklājuši ceļmallapas efektīvitāti brūču dziedēšanā, kā pretvēža līdzeklis, pretdiabēta līdzeklis, caurejas līdzeklis, pretiekaisuma līdzeklis, antibakteriāls un pretvīrusu līdzeklis. Tas cīnās pret nogurumu, ir antioksidants un brīvo radikāļu savācējs. Ir pierādīts, ka ceļmallapu sēklu un lapu savienojumi atvieglo dažas gremošanas problēmas un augšējo elpceļu infekcijas.
LIEPU ZIEDI (Tilia)
Nosaukums Tilia cēlies no grieķu vārda ptilon – “spārns”, kas raksturo spārnveida ziedlapiņu, kas izaugusi kopā ar kātiņu. Krievu nosaukums nāk no vārda lipati – “pielīmēt” par godu lipīgajiem pumpuriem, lapām un mizu. Dažreiz liepziedu lapas izdala daudz lipīga šķidruma, ka pat pil. Vēl viduslaikos izmantoja dažādas liepas daļas, lai veicinātu svīšanu un detoksikāciju, mazinātu sāpes un mazinātu trauksmi.
Ir pierādīts, ka liepā ir daudz antioksidantu, gaistošo eļļu un citu ārstniecisku savienojumu. Starp tiem ir flavonoīdi, tilirozīds, kvercetīns un kaempferols, kas ir saistīti ar tādām priekšrocībām kā iekaisuma un pietūkuma mazināšana. Tiek uzskatīts, ka arī antioksidantu, piemēram, flavonoīdu, klātbūtne palīdz regulēt nervu sistēmas darbību, bezmiegu, galvassāpes, mazināt trauksmi. Ir pierādījumi, ka liepa var darboties kā dabisks diurētiķis, palīdzot samazināt šķidruma aizturi un pietūkumu, vienlaikus atbalstot vispārējo gremošanas funkciju. Liepai piemīt spazmolītiskas īpašības, kas var palīdzēt samazināt klepu, gripas un bronhīta simptomus un citas elpošanas problēmas. Daži pētījumi liecina, ka liepās atrodamie antioksidanti, tostarp tilirozīds un kvercetīns, spēj mazināt iekaisumu, pietūkumu un sāpes. Tas potenciāli var dot labumu tiem, kuriem ir artrīts vai fibromialģija. Tiek uzskatīts, ka liepziedi ir dabiski vazodilatatori, kas nozīmē, ka tas palīdz paplašināt asinsvadus un var pazemināt asinsspiedienu. Tas ir viens veids, kā var mazināt trauksmes simptomus, galvassāpes utt.
KALMES SAKNE
(Acorus calamus)
Nosaukums Calamus ir atvasināts no grieķu valodas un nozīmē “niedre”, latīņu valodā “kātiņš”. No vecās angļu valodas “salmi”, no arābu valodas “pildspalva”. Starp daudziem nosaukumiem kalme tiek saukta sweet flag – “saldais karogs”, tas attiecas uz auga saldo smaržu.
Kalmei ir ļoti sena medicīniska lietošanas vēsture. Mūsdienās to izmanto kā aromātisku stimulantu un vieglu toniku. Ājurvēdā tā tiek augstu vērtēta kā smadzeņu un nervu sistēmas atjaunotājs, kā līdzeklis pret gremošanas traucējumiem.
Augu sakneņos esošā ēteriskā eļļa un rūgtais glikozīda akorīns, iedarbojoties uz garšas kārpiņu galiem veicina apetīti, uzlabo gremošanu un palielina kuņģa sulas sekrēciju. Tādējādi sakni izmanto dažādu (ieskaitot čūlu, zarnu gāzu, kuņģa iekaisuma, anoreksijas) kuņģa darbības traucējumu uzlabošanai. Kalmes sakneņiem piemīt pretiekaisuma, brūču dzīšanas, pretsāpju, nomierinoša iedarbība. Košļājot kalmes sakni, var mazināt kakla sāpes, kas saistītas ar saaukstēšanos un gripu. Saknes košļāšana var palīdzēt uzlabot mutes higiēnu. Kalmes sakne darbojas kā stimulants, kas veicina labsajūtu un dabisku garastāvokļa stabilitāti. Kalme tonizē sirdi, stiprina smadzeņu asinsvadus un tādējādi uzlabo atmiņu un redzi. Klīniskie pierādījumi liecina, ka kalmes sakneņu potenciālā loma ir vielmaiņas un neiroloģisko traucējumu modulēšanā.
CIGORIŅU SAKNE
(Cichorium intybus)
Cigoriņš ir viegli atpazīstams zilo ziedu dēļ. To var atrast savvaļā vai kultivētu augu daudzos pasaules reģionos ar dažādiem vietējiem nosaukumiem. Parastais cigoriņš ir pazīstams arī kā zilā margrietiņa, zilā pienene, zilā nezāle, kafijas zāle, rudzupuķe.
Pirmo reizi cigoriņi tika izmantoti senajā Ēģiptē. Tos audzēja kā ārstniecības augus (aknu un žultspūšļa problēmu uzlabošanai), kafijas aizstājēju un dārzeņu kultūru (salātu un citu ēdienu pagatavošanai). Svarīgas fitoķīmiskās vielas ir visā augā, bet galvenais saturs ir saknē. Tika atklāts, ka cigoriņu sakne satur līdz 40% inulīna, kam ir niecīga ietekme uz cukura līmeni asinīs un tādējādi tas ir piemērots diabēta slimniekiem. Pētījumi liecina, ka inulīnam piemīt prebiotiskas īpašības, jo tas palielina bifidobaktēriju skaitu zarnu traktā. Šīm noderīgajām baktērijām ir nozīme iekaisuma mazināšanā, kaitīgo baktēriju apkarošanā un minerālvielu uzsūkšanās uzlabošanā. Tika konstatēts, ka cigoriņu kafija uzlabo asins plūsmu un sarkano asins šūnu darbību.
KLIŅĢERĪŠU ZIEDI
(Calendula)
Nosaukums Calendula ir latīņu vārds calendae, kas nozīmē “mazs kalendārs”, “mazs pulkstenis” vai “mazs laikapstākļa rādītājs”. Angļu valodas Marigold nosaukums attiecas uz Jaunavu Mariju, ”Marijas zelts”- ziedu izmantošanu agrīnajos katoļu pasākumos. Romieši un grieķi kliņģerītes izmantoja daudzos rituālos un ceremonijās, valkāja no ziediem izgatavotus vainagus vai vītnes. Viduslaikos kliņģerītes biežāk izmantoja maģiskiem mērķiem un kulinārijā nekā ārstniecībā.
Neskatoties uz nedaudz rūgto garšu, kliņģerīšu tēja ir tradicionāls līdzeklis, ko izmanto tautas medicīnā. Tai piemīt terapeitiskais potenciāls. Kliņģerītes satur antioksidantus (labvēlīgi savienojumi), kas neitralizē oksidatīvā stresa kaitīgo ietekmi organismā. Pētījumi liecina, ka oksidatīvais stress ar dažādu nozīmi var būt atbildīgs par vairāku slimību (t.i., vēža, diabēta, vielmaiņas traucējumu, aterosklerozes un sirds un asinsvadu slimību) sākšanos un/vai progresēšanu. Klinģerītēm piemīt pretiekaisuma, brūču dziedēšanas un pretmikrobu īpašības. Tās uzlabo asins un limfas šķidrumu cirkulāciju un palīdz izvadīt toksīnus no organisma. Pētījumi liecina par kliņģerītes pretvīrusu aktivitāti, kas paātrina audu reģenerāciju, samazina mutes un rīkles pietūkumu un ir efektīvi ginekoloģijā.
MĀLLĒPE (Tussilago farfara)
Zinātniskais nosaukums “tussilago farfara” ir atvasināts no latīņu tussis, kas nozīmē “klepus”, un egi, actum, ere “dzīt prom”, un to var tulkot kā – “klepu dzīt prom”. Šis nosaukums ir saistīts ar auga medicīnisko izmantošanu kā klepus nomācošu līdzekli. Botāniskā ilustrācija no Köhlera grāmatas Medizinal-Pflanzen, (1887), apraksta raksturīgu iezīmi, kuras dēļ augs ieguva savu nosaukumu. Tas ir par ziedu lapām. Tie ir gludi no augšpuses un lieliski iztvaiko ūdeni, pieskaroties šķiet auksti. Lapas apakšdaļa daļa ir pūkaina, ūdens no tās ilgāk iztvaiko. Tāpēc pieskaroties lapai, tā šķiet siltāka. Šajā sakarā aukstā puse kļuva par “pamāti”, bet siltā puse attiecīgi tika saistīta ar “māti”. No šāda salīdzinājuma ir cēlies māllēpes krievu nosaukums – “Мать-и-мачеха”(māte un pamāte). Māllēpes ziedu pumpuri parādās pirms lapām gada sākumā (februāris–aprīlis) – spilgti dzelteni pienenei līdzīgi ziedi (Norani et al., 2019 ; Zhi et al., 2012).
Tradicionāli māllēpe palīdzēs pret klepu, iesnām un saaukstēšanos, kā arī pie kuņģa-zarnu trakta iekaisumiem, nieru slimībām, galvassāpēm, varikozām vēnām, hroniska bronhīta, psoriāzes un dermatīta. Turklāt šo augu izmanto kā asinis attīrošu līdzekli, kā labu sviedrējošu un pretdrudža līdzekli.
Farmakoloģiskos pētījumos atklāti daudzi māllēpes pielietojumi, piemēram, pretiekaisuma aktivitātes, neiroaizsardzības aktivitāte, pretdiabēta, antioksidanta aktivitāte.
SIRDS MĀTERE
(Leonurus cardiaca)
Sirds mātere latīņu Leonurus cardiaca ir atvasināts no grieķu valodas vārda leon “lauva”, ouros “aste”. Tika uzskatīts, ka augs vai tā drupinātās malas ir līdzīgas lauvas astes galam. Cardiaca nozīmē “sirdij” un attiecas uz agrīnu lietošanu pie sirds kaitēm. Kopumā tika atklāts vispārpieņemtais nosaukums Lauvas sirds. Eiropā nosaukumam motherwort ir burtiska nozīme “mātes zāle”, ko lietoja nervozitātes, reiboņa un citu sieviešu traucējumu ārstēšanai. Mātere efektīvi atbalsta veselīgu reproduktīvo funkciju sievietēm, īpaši tām, kuras ietekmē spriedze, stress un trauksme. Augs atbalsta arī veselīgu sirds un asinsvadu darbību.
PELAŠĶIS
(Achillea millefolium)
Latīņu vārds Achillea ir cēlies no grieķu valodas un attiecas uz Ahileju, Trojas kara varoni. Tiek uzskatīts, ka viņš izmantoja pelašķu augus, lai dziedinātu karotāju brūces. Millefolium ir aizgūts no grieķu vārda, kas nozīmē “tūkstoš lapas”. Vecais angļu nosaukums Yarrow tiek meklēts, izmantojot vecvācu Garwa vai Garwe, kas var nozīmēt “nodrošināts” vai “dziednieks”.
Bbiomedicīnas pētījumi liecina, ka mūsdienās Eiropā tradicionālā pelašķu lietošana ietver kuņģa-zarnu trakta traucējumu, apetītes zudumu, iekaisumu, menstruāciju problēmu, kā arī brūču un asiņošanas ārstēšanai, un kā sviedrēšanas līdzekli. Tiek uzskatīts, ka šī auga izmantošana daudzās dažādās kultūrās visā pasaulē atbalsta potenciālo efektivitāti.
Jaunākie pētījumi liecina, ka pelašķī esošie flavonoīdi un akaloīdi var mazināt depresijas un trauksmes simptomus. Pelašķu tēja var mazināt gan aknu, gan ādas iekaisumu, augšējo elpošanas kataru, ginekaloģiskās asiņošanas, urīna nesaturēšanu naktī. Pelašķis labvēlīgi ietekmē visu organismu.
VĪGRIEZE (Filipendula ulmaria)
Zinātniskais nosaukums Filipendula no latīņu valodas fīlum nozīmē “pavediens”, dzīsla” un pendulus “karājošs” pie saknēm esošiem gumiem. Epitets ulmaria nozīmē gobai (Ulmus) līdzīgs, lapu veida dēļ. Vīgrieze pazīstama kā “Meadowsweet”, pļavas saldums un tiek dēvēta par pļavas karalieni, pļavas lepnumu, pļavas misu, pļavas kundzi, lellīti, pļavu un līgavu.
Vīgriezes ziedi satur lielu salicilskābes koncentrāciju. Šis ir savienojums, no kura sākotnēji tika iegūts pretsāpju līdzeklis Aspirīns (aktīvā viela acetilsalicilskābe), un tam tika piešķirts tāds nosaukums, jo tajā laikā vīgriezes vispārpieņemtais zinātniskais nosaukums bija Spiraea ulmaria – tātad aSPIRin.
Vīgriezei piemīt daudz dziedinošu īpašību. Tā ir nomierinoša, mazina sāpes, spazmas un pazemina asinsspiedienu; attīra asinis un visu organismu, stiprina asinsvadus un aptur asiņošanu, mazina iekaisumus un dziedē brūces. Vīgrieze noderīga saaukstēšanās, gripas vai angīnas gadījumā — tās ziedu novārījums izraisa svīšanu, mazina galvassāpes un temperatūru un dziedē rīkles iekaisumu un klepu, turklāt augs satur A un C vitamīnus.
SILA VIRSIS
(Calluna vulgaris)
Zinātniskais nosaukums Calluna cēlies no grieķu vārda kalluno (καλλύνω) un nozīmē izdaiļot, izgreznot, izrotāt vai tīrīt, slaucīt – atsaucoties uz seno tradīciju, kur no viršiem izgatavoja slotas. Laika gaitā virši attīstījās no tuksneša auga līdz krāsainam dārza augam ar baltiem, rozā un purpursarkaniem ziediem mūsdienās. Nozīmīgs viršu zieds ar bagātu vēsturi un senu simboliku. Saskaņā ar skotu leģendu viršu ziedi simbolizē veiksmi, aizsardzību un apbrīnu. Rozā virši nozīmē želastību un skaistumu, bet purpursarkani – vientulību, apbrīnu un varenību. Skotu kāzās, līgavas baltais viršu pušķis simbolizē veiksmi un auglīgu savienību. Baltie virši zem spilvena tika plaši uzskatīti par sapņu piepildīšanas līdzekli.
Viršus tradicionālajā medicīnā lieto urīnceļu infekciju gadījumā. Pētījumi liecina, ka viršiem piemīt pretiekaisuma, pretmikrobu iedarbība. Antiseptisks un diurētisks līdzeklis, kas dezinficē urīnceļus un nedaudz palielina urīna veidošanos. Viršus tradicionāli izmanto arī kā vieglu, nomierinošu un miegu veicinošu līdzekli (antidepresantā iedarbība). Viršu ziedu tējas uzlējumu lieto klepus un saaukstēšanās gadījumā. Viršu ziediem piemīt antioksidana īpašības.
VĪTOLA MIZA
(Salix alba)
Vispārīgais nosaukums Salix nāk no latīņu valodas. Teorija ir tāda, ka šis vārds ir iegūts no ķeltu valodas, sal nozīmē “tuvu” un lix nozīmē “ūdens”, atsaucoties uz vītola koku dzīvesvietu.
Vītolu koku miza, gadsimtiem ilgi izmantota kā pretsāpju līdzeklis. Visbiežāk sastopamajie vītoli, kurus izmanto medicīnā ir baltais un melnais vītols. Mizas aktīvā sastāvdaļa ir salicīns, savienojums, kas līdzīgs aspirīnam – “dabas asperīns”. Salicīns organismā tiek metabolizēts, lai izveidotu salicilskābi, kas ir aspirīna priekštecis. Vītola mizas sāpju mazinošas un drudzi mazinošas īpašības tiek zināmas jau kopš 4. gs., kad lietotāji ātri košļāja mizu, lai ātri mazinātu sāpes. Pētījumi liecina, ka vītola mizas iekšpusē esošais salicīns darbojas tāpat kā aspirīns, nonākot asinīs, samazina iekaisumu un sāpes. Alternatīvi praktiķi apgalvo, ka vītolu miza var droši novērst daudzus sāpju traucējumus, tostarp galvassāpes, muguras sāpes. Pretiekaisuma īpašību dēļ, vītolu miza var būt īpaši efektīva cīņā ar locītavu sāpēm (osteoartrītu un reimatoīdo artrītu).
ASINSZĀLE (Hypericum perforatum)
Nosaukums hypericum cēlies no grieķu valodas vārdiem hyper – “virs” un “eikon” – ikona, attēls, bilde un saistīts ar seno tradīciju Sv. Jāņa Kristītāja dienā, t.i., 24. jūnijā, kad tiek svinēti arī vasaras saulgrieži. Tradicionāli piekart ziedošos augus mājās virs kāda attēla, lai aizdzītu prom ļaunumu un ļaunos garus. No šīs paražas arī cēlies auga angliskais nosaukums — “St. John’s Wort” jeb “Svētā Jāņa ārstniecības zāle“. Sugas nosaukumā ietvertais vārds “perforatum” norāda uz mazajiem caurumiņiem asinszāles lapās, ko var labi aplūkot, paceļot un turot augu pret gaismu.
Asinszālei ir sena lietošanas vēsture kā ārstniecības augs dažādu slimību ārstēšanā. Pēdējo 20. gadu laikā augs ir kļuvis par galveno alternatīvu depresijas ārstēšanā, veiktie pētījumi un meta-analīzes norāda uz asinszāles efektivitāti visu depresijas formu ārstēšanā. Asinszāle satur 2 ķīmiskas vielas, kurām ir liela nozīme tās darbībā. Tie ir hipericīns un hiperforīns. Šie un citi saistītie savienojumi ir galvenās aktīvās daļas. Tie var ietekmēt serotonīnu, dopamīnu un norepinefrīnu. Tie ir neirotransmiteri ķermenī.
Asinzāle ir efektīva citu traucējumu, īpaši dažu ādas slimību, iekaisuma un noteiktu vēža formu ārstēšanā. Augs ir pierādījis antibakteriālu un pretvīrusu aktivitāti. Lielākā daļa klīnisko pētījumu parāda, ka asinszāle ir salīdzinoši droša, īpaši lietojot notektās devās. Tāpat kā ar jebkuru augu izcelsmes līdzekli, ikvienam indivīdam, ieteicams konsultēties ar savu ārstu, lai pārliecinātos, ka zāle ir vislabākā rīcība, meklējot visefektīvāko līdzekli jebkuram stāvoklim.
KADIĶU OGAS (Juniperus)
Latīņu nosaukums Juniperus cēlies no joini-parus, kas nozīmē “piešķirt aušanai piemērotus zarus”, no ķeltu vārda Jeneprus nozīmē “ērkšķains”, dažu sugu ērkšķaino lapu dēļ. Senajā Ēģiptē kadiķu ogas izmantoja piparu vietā.
Kadiķu ogās ir daudz C vitamīna, flavonoīdu antioksidantu, monoterpēnu un kumarīnu. Ir pierādīts, ka monoterpēni nodrošina pretiekaisuma, pretvēža, antioksidanta un antibakteriālas īpašības. Veiktie pētījumi liecina, ka kadiķu ogas satur ēteriskās eļļas un flavonoīdus, kas piedāvā antioksidantu un pretiekaisuma iedarbību. Pētnieki uzskata, ka ogu augstā antioksidantu koncentrācija, ir pretdiabēta iedarbības cēlonis.
Vispazīstamākais kadiķu ogu pielietojums ir džina aromatizētājs. Tās ir kļuvušas par populāru liķieru un mērču sastāvdaļu un tiek izmantotas kā garšvielas, it īpaši Eiropas virtuvē.
HELĒNIJU ĀLANTES SAKNE
(Inula helenium)
Nosaukums Inula helenium cēlies no leģendas par Trojas Helēnu; Ālante esot izaugusi vietā, kur lijušas Helēnas asaras. Parastais nosaukums nāk no vecās angļu valodas elene, kas nāk no latīņu valodas enula, kas pēc ģints nosaukuma ele-campanus nozīmē “lauki”. Augs bija svēts senajiem ķeltiem, un kādreiz tam bija nosaukums elfwort, kas nozīmē “elfu augs”. Ālante saukta arī par savvaļas saulespuķi un zirgu dziednieku jeb zirgzieds.
Ālantes saknes un ziedi tiek izmantoti dažādiem medicīniskiem mērķiem. Ālantes sakne ir efektīvs līdzeklis pret daudzu veidu elpošanas ceļu traucējumiem, ieskaitot bronhītu. Ālantes saknes ēteriskai eļļai piemīt atkrēpošanas, pretiekaisuma īpašības, kas palīdz šķidrināt krēpas un nomierina klepu. Sakņu novārījuma lietošana var mazināt hroniska bronhīta, astmas un citu hronisku plaušu traucējumu simptomus. Izvada toksīnus no organisma, stimulē imūnsistēmu un gremošanu. Sakne ir bagātīgs inulīna avots. Tas ir šķiedras veids, kas nosaukts pēc šī auga botāniskā nosaukuma – Inula. Šī viela atrodama daudzos svarīgos augos, piemēram, cigoriņos, topinambūrā, sīpolos, ķiplokos, miežos, rudzos un kviešos. Inulīnam piemīt prebiotiskas īpašības, jo tas palielina bifidobaktēriju skaitu zarnu traktā. Sakne var būt noderīga diabēta slimniekiem. Saskaņā ar Men’s Health secinājumu, inulīns palīdz stabilizēt cukura līmeni asinīs un uzlabo barības vielu uzsūkšanos no pārtikas produktiem. Zinātniskie pētījumi ir atklājuši, ka augam piemīt viegla antibakteriāla darbība, kas var vēl vairāk palīdzēt mazināt saaukstēšanos un baktēriju izraisītās infekcijas.
OZOLA MIZA (Quercus alba)
Zinātniskais nosaukums Quercus alba ir pazīstams kā baltais ozols un nāk no ķeltu izcelsmes vārda ar nozīmi “skaists koks”. Vēsturiski ķeltu, kā arī citu kultūru reliģija godināja vecos ozolus, izmantojot tos garīgo rituālu centrā. Druīdi uzskatīja, ka ozols ir svēts koks, viņu reliģijas simbols un spēcīgs gudrības avots. Senie grieķi uzskatīja, ka svētā ozola čaukstošās lapas ir Zeva orākuls.
Ir zināms, ka ozola izmantošana mucu ražošanā bija izplatīta aptuveni 2000 gadus un senākā literatūra par ozola izmantošanu ir meklējama Romas impērijā. Laika gaitā vīndari atklāja, ka vīna nogatavināšana ozolkoka mucās bija ne tikai ērta, bet arī uzlaboja vīna kvalitāti, uzlabojot to izskatu un garšu, tāpēc vīni, kas izturēti ozolkoka mucās kļuva par neatņemamu augstas kvalitātes izgatavošanas sastāvdaļu. Ozolā esošiem polifenoliem ir ne tikai būtiska loma vīna nogatavināšanā, bet arī tie ir ietekmējoši faktori, kas saistīti ar spēcīgu antioksidantu iedarbību. Laiks, ko vīns pavada mucā, un mucas tilpums ietekmē polifenola saturu vīnos. Vairāki dzērieni ieskaitot konjaku, viskiju, brendiju un vīnu palielināja antioksidantu spēju saskaroties ar koku.
Kopš viduslaikiem ozolkoka mizu kā vienīgo daļu izmanto tradicionālajā medicīnā, lokāli lieto apdegumiem un brūcēm vai iekšķīgi lieto kuņģa -zarnu trakta slimībām.
Kā liecina pētījumi ozola mizas lieto caurejas, saaukstēšanās, kakla sāpju, bronhīta, apetītes zuduma un artrīta ārstēšanai. Ozola mizu izmanto arī kā savelkošo un antibakteriālo īpašību dēļ brūcēm, kairinātām smaganām un zobiem, kā arī apdegumiem, kuriem ir infekcijas risks. Ozola mizā esošie savienojumi tādi kā ellagitanīni un roburīni, var darboties kā antioksidanti. Antioksidanti aizsargā ķermeni no bojājumiem, ko izraisa reaktīvās molekulas, ko sauc par brīvajiem radikāļiem.
Ozola mizu pulveri vai tējas uzlējumu var dzert, skalot vai lietot lokāli.