Sastāvdaļas
Pasaulē ir pieaudzis pētījumu skaits par augu izcelsmes preparātiem kā alternatīvu risinājumu veselības problēmām; turklāt pašreizējās medikamentu blakusparādības maina orientāciju augu izcelsmes medicīnā. Liela daļa cilvēku uzskatīja, ka augu izcelsmes preparātu lietošana nerada blakusparādības.
SALVEO augu maisījuma sastāvs ir balstīts uz senās un mūsdienu medicīnas atziņām par dabiskajām izejvielām. Augu maisījums sastāv no 24 Latvijā augošiem savvaļas augiem, to zaļām lapām, ziediem, mizām un saknēm. Šie augi ir tik smalki sasmalcināti, ka veido pulverveida masu, ko organisms labi var izmantot.
NĀTRU LAPAS (Urtica dioica)
Vārds nātre cēlies no anglosakšu vārda noedl, kas nozīmē “adata”, savukārt tā latīņu nosaukums Urtica nozīmē “dedzināt”. Nātres ir viens no visbiežāk lietotajiem ārstniecības augiem pasaulē, pateicoties to veselību uzlabojošajām īpašībām.
Nātres satur ievērojamu skaitu bioloģiski aktīvo savienojumu (terpenoīdu, karotinoīdu un taukskābju, kā arī dažādu neaizvietojamo aminoskābju, hlorofilu, vitamīnu, tanīnu, ogļhidrātu, sterīnu, polisaharīdu, izolektīnu) un minerālu avots. Pētījumi ir parādījuši, ka nātrei piemīt antioksidanta, pretmikrobu un veselību veicinošas iedarbība. Šis vērtīgais augs visbiežāk tiek izmantots kā diurētiķis un sāpīgu muskuļu un locītavu, ekzēmas, podagras un anēmijas ārstēšanai. Tomēr, neraugoties uz šiem pierādījumiem, nātres joprojām ir nepietiekami novērtēts augs. Ir vērts atzīmēt, ka nātres augs ir bagāts ar imunitāti veicinošiem bioaktīviem savienojumiem. Nātres var izmantot sulā, tējā un kā sastāvdaļu daudzos ēdienos.
PIPARMĒTRA
(Mentha piperita)
Botāniskas nosaukums aizgūts no sengrieķu nimfas vārda Mentha un īpašības vārda piperita, kas nozīmē “piparots” vai “pikants”. Antīkajā Romā piparmētras izmantoja ne vien kā apetītes rosinātāju, ber arī kā attīrošu un gremošanu veicinošu līdzekli maltītes noslēgumā. Atsvaidzinošai piparmētrai ir raksturīga ilga pēc garša. Grieķu mitoloģijā pazīstama kā viesmīlības zāle, viena no pirmajām zināmajām piparmētru lietošanas pazīmēm Eiropā bija telpu dezodorants. Zāle bija izkaisīta pāri stāviem, lai pārklātu cietās zemes smaku. Uzkāpšana uz piparmētru palīdzēja izplatīt smaržu telpā. Mūsdienās to bieži izmanto aromterapijā.
Piparmētra satur ēterisko eļļu, fitoelementus, spēcīgas antioksidantu īpašības, kas var mazināt šūnu bojājumus. Pētījumi atklāj, ka piparmētra satur A vitamīnu, C vitamīnu un B kompleksu, fosforu, kalciju, kāliju, magniju, dzelzi un tām piemīt antibakteriālas īpašības, kas palīdz mazināt gremošanas traucējumus, nomierina kuņģa darbības traucējumus. Uzlabo hemoglobīna līmeni asinīs un veicina smadzeņu darbību, kā arī zināmas antialerģiskas īpašības. Tradicionālajā tautas medicīnā plaši izmanto kā pretmikrobu, stimulējošu, spazmolītisku līdzekli pie galvassāpju un gremošanas traucējumiem, nomierinošu līdzekli, kas veicina imunitāti.
KUMELĪTE (Chamomilla)
Kumelīte no grieķu vārdiem chamos – “zeme”, un melos – “ābols”, atsaucoties uz svaigu kumelīšu ziedu ābolu smaržu. Kumelīte ir viens no visplašāk izmantotajiem ārstniecības augiem, un to tradicionāli lieto vieglu nomierinošu, spazmolītisku, pretiekaisuma un brūču dziedinošu īpašību dēļ.
Žāvētos kumelīšu ziedos ir daudz terpenoīdu un flavonoīdu, kas veicina tā ārstnieciskās īpašības. Pētījumi liecina, ka kumelītes labvēlīgi ietekmē siena drudzi, iekaisumus, muskuļu spazmas, menstruālā cikla traucējumus, bezmiegu, čūlas, brūces, kuņģa-zarnu trakta traucējumus, reimatiskas sāpes un hemoroīdus. Tiek apgalvots, ka kumelīšu tējas lietošana veicina imūnsistēmu un palīdz cīnīties ar saaukstēšanās izraisītām infekcijām.
DILLES
(Anethum)
Dilles no skandināvu vai anglosakšu vārda dylle, kas nozīmē “nomierināt” vai “apklusināt”, augam piemīt karminatīvā īpašība atbrīvot gāzi. 1. gs. Romā diļļu nezāles tika uzskatītas par veiksmes simbolu. Senie ēģiptieši to izmantoja, lai atbaidītu raganas un kā afrodiziaku. Grieķiem dilles nozīmēja bagātību. Daudzas kultūras to kultivēja, ņemot vērā ārstnieciskās īpašības, jo īpaši spēju nomierināt slimo kuņģi.
Dilles ir vairāku būtisku vitamīnu un minerālvielu avots, ieskaitot C vitamīnu, mangānu un A vitamīnu, kas ir svarīgs redzes uzturēšanai un veselīgai imūnsistēmai. Dillēs esošajām ēteriskajām eļļām piemīt antibakteriāla iedarbība, kas cīnās ar potenciāli kaitīgām baktērijām. Dilles satur kalciju, magniju un fosforu – tas ir svarīgi kaulu veselībai.
ĶIMENE
(Carum carvi)
Ķimenes nosaukums ir atvasināts no latīņu valodas (cumin) carum. Ar spēcīgo, aso garšu un smaržu ķimenes ir daudzu virtuvju pamatsastāvs. Mūsdienu pētījumi ir apstiprinājuši, ka ķimenes veicina gremošanu, palielinot gremošanas olbaltumvielu aktivitāti. Tas var arī mazināt kairinātu zarnu sindroma simptomus. Ķimenes satur antioksidantus, kas stabilizē brīvos radikāļus.
ALKŠŅU ČIEKURI
(Fructus Alni)
Vispārīgais nosaukums Alnus ir cēlies no latīņu valodas Alamo, kas ir spāņu valodas apzīmējums “papele”.
Alkšņu čiekurus izmanto tautas medicīnā gremošanas trakta stimulēšanai, kā savelkošu līdzekli. Alkšņu čiekuri uzlabo gremošanas sitēmu pie akūta un hroniska kolīta.
BĒRZU PIEPE (čaga)
(Inonotus obliquus)
Nosaukums cēlies no krievu valodas (чага), kas savukārt ir iegūts no vārda sēne, kas ir Kamas upes baseina pamatiedzīvotāju valoda. No līdzības ar izdedžiem, kas palikuši pēc ogļu ugunsgrēka. Tas vairāk līdzinās tumšai netīrumu kaudzei nekā sēnei, bet no citiem izaugumiem to atšķir oranži audi.
Gadsimtiem ilgi čaga izmantota kā tradicionālās zāles Krievijā un citās Ziemeļeiropas valstīs, lai uzlabotu imunitāti un vispārējo veselību. Čaga stimulē baltās asins šūnas, kas ir būtiskas, lai apkarotu kaitīgās baktērijas vai vīrusus. To lieto arī diabēta, noteiktu vēža un sirds slimību ārstēšanai. Tiek uzskatīts, ka čagas pretvēža iedarbība daļēji ir saistīta ar tās augsto antioksidantu saturu, kas aizsargā šūnas no brīvo radikāļu bojājumiem. Paturiet prātā, ka cilvēku pētījumi ir nepieciešami, lai izdarītu stingrus secinājumus par Čagas pretvēža potenciālu.
Čaga neaizstāj citus medicīniskās aprūpes veidus, tāpēc cilvēkiem, kuriem ir tādas slimības kā vēzis, diabēts vai augsts asinsspiediens, jāturpina parastā ārstēšana. Tā vietā čagu var iekļaut kā papildinājumu ārsta vadībā.
BĒRZU LAPAS
(betula pendula)
Cienījamam bērzam ir ilga medicīniskas lietošanas vēsture. Koku lapas, mizu un sulas izmanto zāļu ražošanai. Tā botāniskais nosaukums betula nāk no ķeltu termina betu vai beth, indogermāņu sakne bharg, kā arī gotiskais termins bairths, kas nozīmē “mirdzēt” vai “būt spilgtam”, kas attiecas uz bērza balto mizu.
Bērza lapas lieto tautas un zinātniskajā medicīnā. Bērzu lapas satur flavonoīdus, saponīnus, askorbīnskābi, C vitamīnu, miecvielas un ēteriskās eļļas. Pētījumi atklāj, ka bērzu lapām piemīt diurētiska, sviedrējoša, asins attīrīšanas, baktericīda, pretmikrobu un antiseptiskas īpašības, pretiekaisuma un brūču dzīšanas darbība. Novēš brīvo radikāļu nodarīto kaitējumu un uzlabo imūnsistēmu – organisma vispārējo veselību. Veicina miega kvalitāti. Pētījumi liecina, ka bērzu lapas satur nelielu daudzumu Betulīna – pentaciklisks triterpēns, kam raksturīga pretvēža aktivitāte.Visvairāk to ir mizā un arī bērzu sulās. Gadsimtu gaitā to lieto arī kā vispārēju gremošanas toniku.
BRŪKLENES LAPAS
(Vaccinium vitis-idaea)
Brūklenes latīniskais no saukums – vitis-idaea tulkojumā nozīmē – “vīnogulājs no Ida kalna” Krētas salā.
Brūkleņu lapas tradicionāli lieto kā diurētisku līdzekli dizūrijas un caurejas ārstēšanā. Pretiekaisuma līdzeklis brūču, kuņģa traucējumu un reimatisma ārstēšanai. Pētījumi atklāja, ka lapām un ogām piemīt pretvīrusu un pretiekaisuma darbība.
CEĻTEKA
(Plantago major)
Plantain no franču valodas vārda nozīmē “pēdas zole”, kas attiecas uz auga plakanajām lapām. Ceļmallapa ir augs ar ēdamām lapām un sēklām un plaši izmantots kopš seniem laikiem, lai novērstu dažādas slimības. Pētījumi liecina, ka ceļmallapu nezāle var palīdzēt mazināt iekaisumus. Lapas satur vairākus pretiekaisuma savienojumus, tostarp flavonoīdus, terpenoīdus, glikozīdus un miecvielas. Lapas izmanto, lai novērstu kodumus, dzēlienus, griezumus, sāpošas kājas un acu, mēles un mutes kaites, tostarp aizcietējumus, klepu un brūces. Kopumā klīnisko pierādījumu ir maz, taču tiek uzskatīts, ka ceļtekas augs ir drošs.
LIEPU ZIEDI (Tilia)
Nosaukums Tilia cēlies no grieķu vārda ptilon – “spārns”, kas raksturo spārnveida ziedlapiņu, kas izaugusi kopā ar kātiņu. Krievu nosaukums nāk no vārda lipati – “pielīmēt” par godu lipīgajiem pumpuriem, lapām un mizu. Dažreiz liepziedu lapas izdala daudz lipīga šķidruma, ka pat pil. Vēl viduslaikos izmantoja dažādas liepas daļas, lai veicinātu svīšanu un detoksikāciju, mazinātu sāpes un mazinātu trauksmi.
Ir pierādīts, ka liepā ir daudz antioksidantu, gaistošo eļļu un citu ārstniecisku savienojumu. Starp tiem ir flavonoīdi, tilirozīds, kvercetīns un kaempferols, kas ir saistīti ar tādām priekšrocībām kā iekaisuma un pietūkuma mazināšana. Tiek uzskatīts, ka arī antioksidantu, piemēram, flavonoīdu, klātbūtne palīdz regulēt nervu sistēmas darbību. Ir pierādījumi, ka liepa var darboties kā dabisks diurētiķis, palīdzot samazināt šķidruma aizturi un pietūkumu, vienlaikus atbalstot vispārējo gremošanas funkciju. Liepai piemīt spazmolītiskas īpašības, kas var palīdzēt samazināt klepu, gripas un bronhīta simptomus un citas elpošanas problēmas. Daži pētījumi liecina, ka liepās atrodamie antioksidanti, tostarp tilirozīds un kvercetīns, spēj mazināt iekaisumu, pietūkumu un sāpes. Tas potenciāli var dot labumu tiem, kuriem ir artrīts vai fibromialģija. Tiek uzskatīts, ka liepziedi ir dabiski vazodilatatori, kas nozīmē, ka tas palīdz paplašināt asinsvadus un var pazemināt asinsspiedienu. Tas ir viens veids, kā var mazināt trauksmes simptomus, galvassāpes utt.
KALMES SAKNE
(Acorus calamus)
Nosaukums Calamus ir atvasināts no grieķu valodas, kas nozīmē “niedre”, latīņu valodā “kātiņš”. No vecās angļu valodas “salmi”, no arābu valodas “pildspalva”. Starp daudziem nosaukumiem kalme tiek saukta sweet flag – “saldais karogs”, tas attiecas uz auga saldo smaržu. Kopš IV gs. beigām angļu valodā kalmi sauc par “saldiem karogiem”.
Kalmes saknes izmanto kuņģa-zarnu trakta un gremošanas problēmu, piemēram, čūlu, zarnu gāzu, kuņģa iekaisuma, anoreksijas un kuņģa darbības traucējumu uzlabošanai. Košļājot kalmes sakni, var mazināt arī kakla sāpes, kas saistītas ar saaukstēšanos un gripu. Kalme var darboties kā stimulants, kas veicina labsajūtu un dabisku garastāvokļa stabilitāti. Klīniskie pierādījumi liecina, ka kalmes sakneņu potenciālā loma ir vielmaiņas un neiroloģisko traucējumu modulēšanā.
CIGORIŅU SAKNE
(Cichorium intybus)
Parastais cigoriņš ir pazīstams arī kā zilā margrietiņa, zilā pienene, zilā nezāle, kafijas zāle, rudzupuķe. Cigoriņu sakne galvenokārt sastāv no inulīna, prebiotikas, kas veicina veselīgu zarnu baktēriju augšanu. Ir pierādīts, ka cigoriņu saknē esošais inulīns stimulē labvēlīgo baktēriju augšanu resnajās zarnās, ko sauc par bifidobaktērijām. Tika konstatēts, ka cigoriņu uzņemšana uzlabo asins plūsmu un sarkano asins šūnu darbību.
KLIŅĢERĪŠU ZIEDI
(Calendula)
Nosaukums Calendula ir latīņu vārds calendae, kas nozīmē “mazs kalendārs”, “mazs pulkstenis” vai “mazs laikapstākļa rādītājs”. Angļu valodas Marigold nosaukums attiecas uz Jaunavu Mariju, ”Marijas zelts”- ziedu izmantošanu agrīnajos katoļu pasākumos. Romieši un grieķi kliņģerītes izmantoja daudzos rituālos un ceremonijās, valkāja no ziediem izgatavotus vainagus vai vītnes. Viduslaikos kliņģerītes biežāk izmantoja maģiskiem mērķiem un kulinārijā nekā ārstniecībā.
Neskatoties uz nedaudz rūgto garšu, kliņģerīšu tēja ir tradicionāls līdzeklis, ko izmanto tautas medicīnā. Tai piemīt terapeitiskais potenciāls. Kliņģerītes satur antioksidantus (labvēlīgi savienojumi), kas neitralizē oksidatīvā stresa kaitīgo ietekmi organismā. Pētījumi liecina, ka oksidatīvais stress ar dažādu nozīmi var būt atbildīgs par vairāku slimību (t.i., vēža, diabēta, vielmaiņas traucējumu, aterosklerozes un sirds un asinsvadu slimību) sākšanos un/vai progresēšanu. Klinģerītēm piemīt pretiekaisuma, brūču dziedēšanas un pretmikrobu īpašības. Tās uzlabo asins un limfas šķidrumu cirkulāciju un palīdz izvadīt toksīnus no organisma. Pētījumi liecina par kliņģerītes pretvīrusu aktivitāti, kas paātrina audu reģenerāciju, samazina mutes un rīkles pietūkumu un ir efektīvi ginekoloģijā.
MĀLLĒPE (Tussilago farfara)
Zinātniskais nosaukums “tussilago farfara” ir atvasināts no latīņu tussis, kas nozīmē “klepus”, un egi, actum, ere “dzīt prom”, un to var tulkot kā – “klepu dzīt prom”. Šis nosaukums ir saistīts ar augu medicīnisko izmantošanu kā klepus nomācošu līdzekli. Botāniskā ilustrācija no Köhlera grāmatas Medizinal-Pflanzen, (1887), apraksta māllēpes lapas apakšdaļa, kas pārklāta ar daudziem matiem, iztvaiko ūdeni daudz vājāk nekā lapas kailā augšdaļa, tāpēc apakšdaļa “māte” pēc pieskāriena ir siltāka nekā augšdaļa “pamāte” – no tā ir cēlies krievu nosaukums – māte un pamāte.
Tradicionāli augu lapas, it īpaši Eiropas valstīs, plaši lieto pret visdažādākajām slimībām, ieskaitot kuņģa-zarnu trakta, brūces, apdegumus un galvenokārt elpošanas ceļu sūdzību mazināšanai. Farmakoloģiskos pētījumus atbalsta daudzi māllēpes pielietojumi, piemēram, pretiekaisuma aktivitātes, neiroaizsardzības aktivitāte, pretdiabēta, antioksidanta aktivitāte.
SIRDS MĀTERE
(Leonurus cardiaca)
Sirds mātere latīņu Leonurus cardiaca ir atvasināts no grieķu valodas vārda leon “lauva”, ouros “aste”. Tika uzskatīts, ka augs vai tā drupinātās malas ir līdzīgas lauvas astes galam. Cardiaca nozīmē “sirdij” un attiecas uz agrīnu lietošanu pie sirds kaitēm. Kopumā tika atklāts vispārpieņemtais nosaukums Lauvas sirds. Eiropā nosaukumam motherwort ir burtiska nozīme “mātes zāle”, ko lietoja nervozitātes, reiboņa un citu sieviešu traucējumu ārstēšanai. Mātere efektīvi atbalsta veselīgu reproduktīvo funkciju sievietēm, īpaši tām, kuras ietekmē spriedze, stress un trauksme. Augs atbalsta arī veselīgu sirds un asinsvadu darbību.
PELAŠĶIS
(Achillea millefolium)
Latīņu vārds Achillea ir cēlies no grieķu valodas un attiecas uz Ahileju, Trojas kara varoni. Tiek uzskatīts, ka viņš izmantoja pelašķu augus, lai dziedinātu karotāju brūces. Millefolium ir aizgūts no grieķu vārda, kas nozīmē “tūkstoš lapas”. Vecais angļu nosaukums Yarrow tiek meklēts, izmantojot vecvācu Garwa vai Garwe, kas var nozīmēt “nodrošināts” vai “dziednieks”.
Bbiomedicīnas pētījumi liecina, ka mūsdienās Eiropā tradicionālā pelašķu lietošana ietver kuņģa-zarnu trakta traucējumu, apetītes zudumu, iekaisumu, menstruāciju problēmu, kā arī brūču un asiņošanas ārstēšanai, un kā sviedrēšanas līdzekli. Tiek uzskatīts, ka šī auga izmantošana daudzās dažādās kultūrās visā pasaulē atbalsta potenciālo efektivitāti.
Jaunākie pētījumi liecina, ka pelašķī esošie flavonoīdi un akaloīdi var mazināt depresijas un trauksmes simptomus. Pelašķu tēja var mazināt gan aknu, gan ādas iekaisumu, augšējo elpošanas kataru, ginekaloģiskās asiņošanas, urīna nesaturēšanu naktī. Pelašķis labvēlīgi ietekmē visu organismu.
VĪGRIEZE (Filipendula ulmaria)
Zinātniskais nosaukums Filipendula no latīņu valodas fīlum nozīmē “pavediens”, dzīsla” un pendulus “karājošs” pie saknēm esošiem gumiem. Epitets ulmaria nozīmē gobai (Ulmus) līdzīgs, lapu veida dēļ. Vīgrieze pazīstama kā “Meadowsweet”, pļavas saldums un tiek dēvēta par pļavas karalieni, pļavas lepnumu, pļavas misu, pļavas kundzi, lellīti, pļavu un līgavu.
Vīgriezes ziedi satur lielu salicilskābes koncentrāciju. Šis ir savienojums, no kura sākotnēji tika iegūts pretsāpju līdzeklis Aspirīns (aktīvā viela acetilsalicilskābe), un tam tika piešķirts tāds nosaukums, jo tajā laikā vīgriezes vispārpieņemtais zinātniskais nosaukums bija Spiraea ulmaria – tātad aSPIRin.
Vīgriezei piemīt daudz dziedinošu īpašību. Tā ir nomierinoša, mazina sāpes, spazmas un pazemina asinsspiedienu; attīra asinis un visu organismu, stiprina asinsvadus un aptur asiņošanu, mazina iekaisumus un dziedē brūces. Vīgrieze noderīga saaukstēšanās, gripas vai angīnas gadījumā — tās ziedu novārījums izraisa svīšanu, mazina galvassāpes un temperatūru un dziedē rīkles iekaisumu un klepu, turklāt augs satur A un C vitamīnus.
SILA VIRSIS
(Calluna vulgaris)
Nosaukums Calluna no grieķu valodas Kallyno (καλλύνω) nozīmē “izdaiļot, slaucīt tīru”, atsaucoties uz tā tradicionālo lietošanu slotiņās, ko izmantoja mājas slaucīšanai. Īpašais epitets vulgaris latīņu valodā nozīmē “kopīgs”.
Pētījumi liecina, ka viršiem piemīt pretiekaisuma, pretmikrobu, anksiolītiskā, stresu aizsargājošā, trauksmes un antidepresantā iedarbība. Labs urīna antiseptisks un diurētisks līdzeklis, kas dezinficē urīnceļus un nedaudz palielina urīna veidošanos. Ziedošo dzinumu uzlējumu lieto klepus, saaukstēšanās, urīnpūšļa un nieru darbības traucējumu, cistīta gadījumā.
VĪTOLA MIZA
(Salix alba)
Vispārīgais nosaukums Salix nāk no latīņu valodas. Teorija ir tāda, ka šis vārds ir iegūts no ķeltu valodas, sal nozīmē “tuvu” un lis nozīmē “ūdens”, atsaucoties uz vītola koku dzīvesvietu.
Vītola miza nāk no Salix sugas vītolu koka. Mizā ir salicīns, savienojums, kas līdzīgs aspirīnam. Salicīns organismā tiek metabolizēts, lai izveidotu salicilskābi, kas ir aspirīna priekštecis. Vītola mizas sāpju mazinošas un drudzi mazinošas īpašības tiek zināmas jau kopš 4. gs., kad lietotāji ātri košļāja mizu, lai ātri mazinātu sāpes. Pētījumi liecina, ka vītola mizas iekšpusē esošais salicīns darbojas tāpat kā aspirīns, nonākot asinīs, samazina iekaisumu un sāpes. Pretiekaisuma īpašību dēļ, tā var būt īpaši efektīva cīņā ar locītavu sāpēm.
ASINSZĀLE (Hypericum perforatum)
Nosaukums hypericum cēlies no grieķu valodas vārdiem hyper – “virs” un “eikon” – ikona, attēls, bilde un saistīts ar seno tradīciju Sv. Jāņa Kristītāja dienā, t.i., 24. jūnijā, kad tiek svinēti arī vasaras saulgrieži. Tradicionāli piekart ziedošos augus mājās virs kāda attēla, lai aizdzītu prom ļaunumu un ļaunos garus. No šīs paražas arī cēlies auga angliskais nosaukums — “St. John’s Wort” jeb “Svētā Jāņa ārstniecības zāle“. Sugas nosaukumā ietvertais vārds “perforatum” norāda uz mazajiem caurumiņiem asinszāles lapās, ko var labi aplūkot, paceļot un turot augu pret gaismu.
Asinszālei ir sena lietošanas vēsture kā ārstniecības augs dažādu slimību ārstēšanā. Pēdējo 20. gadu laikā augs ir kļuvis par galveno alternatīvu depresijas ārstēšanā, veiktie pētījumi un meta-analīzes norāda uz asinszāles efektivitāti visu depresijas formu ārstēšanā. Asinszāle satur 2 ķīmiskas vielas, kurām ir liela nozīme tās darbībā. Tie ir hipericīns un hiperforīns. Šie un citi saistītie savienojumi ir galvenās aktīvās daļas. Tie var ietekmēt serotonīnu, dopamīnu un norepinefrīnu. Tie ir neirotransmiteri ķermenī.
Asinzāle ir efektīva citu traucējumu, īpaši dažu ādas slimību, iekaisuma un noteiktu vēža formu ārstēšanā. Augs ir pierādījis antibakteriālu un pretvīrusu aktivitāti. Lielākā daļa klīnisko pētījumu parāda, ka asinszāle ir salīdzinoši droša, īpaši lietojot notektās devās. Tāpat kā ar jebkuru augu izcelsmes līdzekli, ikvienam indivīdam, ieteicams konsultēties ar savu ārstu, lai pārliecinātos, ka zāle ir vislabākā rīcība, meklējot visefektīvāko līdzekli jebkuram stāvoklim.
KADIĶU OGAS (Juniperus)
Latīņu nosaukums Juniperus cēlies no joini-parus, kas nozīmē “piešķirt aušanai piemērotus zarus”, no ķeltu vārda Jeneprus nozīmē “ērkšķains”, dažu sugu ērkšķaino lapu dēļ. Senajā Ēģiptē kadiķu ogas izmantoja piparu vietā.
Kadiķu ogās ir daudz C vitamīna, flavonoīdu antioksidantu, monoterpēnu un kumarīnu. Ir pierādīts, ka monoterpēni nodrošina pretiekaisuma, pretvēža, antioksidanta un antibakteriālas īpašības. Veiktie pētījumi liecina, ka kadiķu ogas satur ēteriskās eļļas un flavonoīdus, kas piedāvā antioksidantu un pretiekaisuma iedarbību. Pētnieki uzskata, ka ogu augstā antioksidantu koncentrācija, ir pretdiabēta iedarbības cēlonis.
Vispazīstamākais kadiķu ogu pielietojums ir džina aromatizētājs. Tās ir kļuvušas par populāru liķieru un mērču sastāvdaļu un tiek izmantotas kā garšvielas, it īpaši Eiropas virtuvē.
HELĒNIJU ĀLANTES SAKNE
(Inula helenium)
Īpašais nosaukums Inula helenium cēlies no Trojas Helēnas; Tā esot izaugusi vietā, kur lijušas Helēnas asaras. Parastais nosaukums nāk no vecās angļu valodas elene, kas nāk no latīņu valodas enula, kas pēc ģints nosaukuma ele-campanus nozīmē “ laukus”. Augs bija svēts senajiem ķeltiem, un kādreiz tam bija nosaukums elfwort, kas nozīmē “elfu augs”.
Ālantes sakni plaši izmanto tautas medicīnā kā pretmikrobu līdzekli, lai atvieglotu elpošanas vai kuņģa-zarnu trakta problēmas. Izšķīdinātu gļotas, nomāktu klepu veicinātu svīšanu, atvieglotu vemšanu un iznīcinātu baktērijas.
OZOLA MIZA (Quercus alba)
Zinātniskais nosaukums Quercus alba, kas pazīstams kā baltais ozols nāk no Fagaceae dzimtas koka šķirnēm. Ozola miza ir vienīgā daļa, ko izmanto medicīniskiem mērķiem.
Ozola mizas lieto caurejas, saaukstēšanās, kakla sāpju, bronhīta, apetītes zuduma un artrīta ārstēšanai. Ozola mizu izmanto arī savelkošo un antibakteriālo īpašību dēļ brūcēm, kairinātām smaganām un zobiem, kā arī apdegumiem, kuriem ir infekcijas risks. To var skalot, dzert vai lietot lokāli.